1914.gadā dzima vēl kāds mākslas virziens- analītiskā māksla. Tās autors- Pāvels Filonovs, krievu gleznotājs un diezgan pamatīgs mākslas filozofs. Virziens tika pamatots nu kā jau šajā laikā pienākas- ar grupu „Intīmā gleznotāju un zīmētaju darbnīca,” kuru vienoja manifests „Iztaisītās lietas”. Lai gan teorētisku ievadu iezīmēja Filonova raksts „Kanons un likums”.
Kulmināciju kustība piedzīvoja 20.-30.gados, tomēr, jau ap 1912.-1914.g. iezīmējās Filonova interses- dabas un cilvēka darba sintēze. Mākslinieks postulēja, ka labas gleznas pamatā ir liels darbs kurš gleznu apgaro. Mākslinieks ar savu darbu apgaro krāsas un formas un rada dievišķu galarezultātu. Tā ir radīšana atbilstoši dievišķajam plānam un dabai. Glezna ir jābūvē, kā ķermeņus no šūnām un sastāvdaļām būvē daba.
Rezultāts nav dekoratīva destrukcija, bet gan jauna, spēcīga realitāte. Kaut kādi to var salīdzināt ar ikonu glezniecību, kuras pamatā ir pamatīgas, spēcīgas formas, kas dēļ savas nosacītības jau sasniedz simbola līmeni. Kaut kādā ziņā te manāma sirreālisma iezīmes. Tas gan tamdeļ, ka Filonovs no pazīstamām detaļām būvē savu jauno pasauli, līdzīgi kā daba no iepriekš zināmām detaļām, šūnām, molekulām, būvē arvien jaunas un jaunas formas, kas viena otru neattēlo, tomēr ir radniecīgas.
Tēlu un formu vispārinājums, kā arī spēks vēlāk būs redzams arī, piemēram, sociālistiskā reālisma mākslā. Katrā ziņā gleznas nav trausla dekorācija, tā nav pašmērķīga. Tai ir spēcīgs vēstijums, kas atspoguļojas arī saturā. Līdzīgi kā mēs tiekam vedināti smelties spēku dabā, arī Filonova darbos var smelties tieši spēku, nevis vienkārši smalki apjūsmot tīri gleznieciskus eksperimentus. Filonovs ir personība un ap savu glezniecību ar tās formu palīdzību tiecas pulcēt lielas personības.
